Elizabetes iela Nr.59 /01.02.2012 09:58/
2004. gadā par Francijas Republikas līdzekļiem atjaunota viena no skaistākajām Rīgas ēkām – Elizabetes ielā Nr. 59, kur atrodas Francijas kultūras centrs. Mēs namu atceramies kā Valsts radio raidījumu komitejas namu. Senās ēkas atjaunošanas autori ir arhitekti Bruno Deslands un Ādams Jedids ar būvfirmas „Re un Re” līdzdalību. Restaurēta bijusī ēdamzāle un citas telpas, kaut vēlāk daudzas restaurētās sienu gleznojumu detaļas aizkrāsotās. Rīdziniekus visvairāk pārsteidz koka – etnogrāfiskā sēta, kas neiederas kopējā arhitektūrā, bet tie, kas ir bijuši Dienvidu Francijā zina, ka tur līdzās monolītiem mūra žogiem var redzēt līdzīgus vieglus žodziņus.
Francijas kultūras centrs Rīga darbojas kopš 1992. gada. Šeit notiek izstādes, konferences, plaša videotēka un bibliotēka par Franciju.
Mājas vēsture saistīta ar ārstu Kārli Kasparsonu, kura vārds, pateicoties piemiņu plāksnei, nav aizmirsts (atklāta 1993. gada 18. jūnijā).
1883. gadā Rīgas nomalē, bijušo artilērijas kazarmu vietā Tērbatas ielā Cēsu pilsētas sīkpilsonis Dāvids Ezīts (Essiedt), atklāja tabakas fabriku, kas deva pieklājīgus ienākumus. 1889. gadā tirgotājs un fabrikants D. Ezīts, iespējams – latvietis, nolēma celt Rīgas bulvāru lokā savrupmāju savai ģimenei, līdzīgu Fābu ģimenes namam (t.s. Benjamiņa nams), bet ne tik krāšņu. Elizabetes ielā uz Sv. Ģertrūdes baznīcas zemes tolaik atradās galma padomnieka Otona Rutcka pusotra stāva koka nams, ko D. Ezīts 1888. gadā nojauca un pēc arhitekta Kārļa Felsko projekta uzcēla savu vien ģimenes divstāvu savrupmāju eklektisma stilā, pirmajā stāva izvietojās viesistaba, ēdamzāle un salons, bet atsevišķā vienstāvu piebūve – virtuve. Otrajā stāvā bija dzīvojamās un guļamistabas, bet puspagraba dzīvokļi kalpotājiem.
Viena no skaistākajām telpām bija ēdamzāle, kur saglabājušies un tagad restaurēti griesti un sienu gleznojumi, durvju aiļu un sienu celt koku imitācijas ar koka paneļiem āderējuma tehnikā.
Dāvids Ezīts mira 1903. gadā, un namu mantoja atraitne Anna Ezīts dz. Freimanis, kura 1904. gadā salaulājās ar ārstu Kārli Kasparsonu. Viņš pēc kāzām apmetās savrupmājā, kas bija kā radīta ārsta praksei, iepriekš te jau 6 gadus bija ārsta Oto Tilo prakse.
Dr. med. h. c. Kārlis Kasparsons (1865.- 1962.) – zinātnieks un publicists – pazīstams ar pseidonīmu Siguldietis, sāka publicēties jau studiju gados „Austrumā”. Viņš sarakstījis plašu darbu par Krievijas un Baltijas purvu formācijām. Tērbatā studējot teoloģiju, filozofiju, dabas zinātnes un medicīnu, kopā ar A. Daugi un E. Veidenbaumu viņš nodibināja literatūras un zinātnes biedrību „Pīpkolonija”, kas izdeva rakstu krājumu „Pūrs”. K. Kasparsons rakstīja par mūsu senču dvēseli, mitoloģiskiem pētījumiem. No 1902. gada viņš ārsts Rīgā, 1918. – 1920. gadā –pirmais Latvijas izglītības ministrs, viņš bija Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts, Lāčplēša kara ordeņa domes un Kultūras fonda loceklis, Latvijas Universitātes dibinātājs un goda biedrs, Latvijas Sarkanā krusta priekšnieks. Viņa laikā savrupmājā pulcējās Latvijas zinātnieku un kultūras darbinieki, nams bija latviešu kultūras un senatnes pētītāju centrs. K. Kasparsons pametis māju 1944. gadā.
Šodien namā esošajā Francijas kultūras centrā vēl nav skaidrības, kas ir latvieši, jo franču valodā šīs jēdziens vēl nav precīzi definēts – „Lettons”, „Lettes” vai „Latvians”. Centra vēsturiskajā pārskatā mēs vēl esam revolucionāra tauta, Ļeņina atbalstītāji, bez dziļām saknēm.
Pievienotie attēli
